uz manām plaukstām

ceturtais jūlijs

vai šis gads būs tāds pats?
vai tiešām šis gads būs tāds pats?
un ceturtajā jūlijā
Tu uzplauksi no nekā,
uz manām plaukstām, uz manām plaukstām.

ūdens

manī ir tik daudz ūdens,
Tevī ir tik daudz ūdens.
bet kopā saplūst mums nesanāk,
kopā saplūst mēs nemākam.
varbūt, ūdens zin’ vairāk,
varbūt, ūdens zin’ vairāk.
kopā saplūst mums neļaujot,
kopā saplūst mums neļaujot,
kopā saplūst mums neļaujot,
kopā saplūst mums neļaujot.

sieviete Tev

es vēlos būt sieviete Tev,
skatīties, bet neieskatīties.
es vēlos būt sieviete Tev
runāties, bet neaizrunāties.
kā rītus nevar noraut nost no dienām,
tā sapņus nevar sašķaidīt pa vienam.
es vēlos būt sieviete Tev,
noglāstīt, bet nenotrīsēt.

cunami

iemet manī sīku, sīku akmeni
ūdens novirmo.
un jau mazliet vēlāk, vēlāk top cunami.
cunami nogāž mani uz ceļiem
pie kājām skaistām,
vējš plosa vārdus.
vai vilnis aizraus mani projām
un izskalos vienu,
vai kopā mūs sasies?

piedots tiek tik daudz

bēg lapas prom no zariem, dejojot.
Tu jau nesteigsies, aiz smaida slēpsies.
sagaidīsi kad man sirds plīsīs vārdos:
man vienmēr piedots tiek tik daudz,
man vienmēr piedots tiek tik daudz....

es esmu stāsts

es esmu stāsts,
grāmata rokās Tev,
bet Tu vēl lasīt nesteidzies.
dzeja vai stāsts,
vai neprātīgs humors,
bet Tu vēl lasīt nesteidzies.
kādēļ, starp visām grāmatām
Tu tver, tieši mani,
ja lasīt Tu taču nevēlies,
pat tik, cik pārskriet ar acīm.
es kļūstu vecs,
putekļos noslēpjos,
bet Tu vēl lasīt nesteidzies.

rīts ir neparasts

ir rīts šis neparasts, Tu teici,
es satrūkstos
ja nu saprastais kļūst parasts, parasts, parasts
it viss
ir stāsts Tavs neparasts, Tu teici,
es novēršos.
ja tiešām saprastais kļūst parasts, parasts, parasts
it viss.
es šorīt vēl izvairos rītu dzert un Tevi,
es šorīt vēl izvairos rītu dzert un Tevi,

Tu neguli

noskumst diena pēc dienas un vēl viena,
Tu neguli.
simtiem naktis nomodā un vēl viena,
Tu neguli.
zini, ka aiz loga ir vēl viena
sirds nomodā.
zini, ka tepat starp mums ir vēl viena
sirds nomodā,
Tu tāpat kā es dzīvo,
Tu tāpat kā es nomodā,
Tu tāpat kā es gaidi,
to kam starp mums ir jānotiek.

sniegs

krīt, sniegs krīt uz skropstām Tev,
no novēršanās skatiens slēpjas.
krīt, sniegs krīt uz lūpām Tev,
no atzīšanās vārdi slēpjas.
snieg, snieg sniegs, nu jau par daudz,
snieg, snieg sniegs, nu jau par daudz,
nu jau par daudz...
krīt, sniegs krīt uz plaukstām Tev,
no pieskāriena pirksti slēpjas.
krīt, sniegs krīt uz krūtīm Tev,
no atzīšanās sirds slēpjas.