Tumsa

 

Mana ierastā tumsa, pat iemīļotā. Man Tev jāatzīstas. Vēl mazliet jāsakārto vārdi, lai tas notiktu skaisti.

Tu arī esi skaista. Pat tad, kad Tu esi tik tumša, ka nevar saskatīt cik skaista. Tavs skaistums nav acīm redzams, apskatāms. Tas ir sajūtams kā trīsas, kā sajūtami ir vārdi, kad tos apskatam ar acīm, tausti, mēli, bet ne ar ausīm. Nedzirdot.

Tavs skaistums ir manas drosmes, uzbudinājuma, kairinājuma sajaukšanās ar bailēm. Kas tās par bailēm? No sāpēm, cilvēkiem, dzīvniekiem un beigām es nebaidos, no kā gan?

Bet es vēlējos Tev atzīties, tikai vārdi ir negribīgi uz izlaušanos. Tiem nepatīk gaisma? Saule? Tā šobrīd spīd spoži un silti, kaut arī ir rudens.

Es jau pieminēju gaismu, un tieši par to arī vēlos atzīties. Man šķiet Tu pieprasi pusi- puse Tev un puse gaismai. 

Tu slēp gaismu, un mēs cīnāmies. Īpaši pilsētās. Mēs iededzam gaismu lampās, laternās, svecēs, televizoros. Bet tā tikai padarām tumšākas tās telpas, kur mūsu iedegtais neaizsniedzas. 

Mīļa tumsa... Tā gaisma, ko Tu slēp no manis nav tā, kuru es meklēju, Tā atnāks pie manis arī naktī, ja meklēšu. Ja meklēšu to aiz (vai pāri) tai tumsai, kas neesi Tu. Tad kādēļ Tev vispār šo stāstu radu?

Es vēlos, lai Tu zini, ka esi man vajadzīga. Tu ļauj man atraisīt domas. Atraisīt, atbrīvot un palaist. Viegli. Tevī ir vairāk miera. Tevis slēptajā gaismā sapņot ir jāiemācās. 

Tam jābūt viegli, meklēt gaismu, kuru Tu neslēp, necenties slēpt, vai pat palīdzi ceļu rādot. Bet tik maz es spēju meklēt Tevis neapslēpto. Reizēm šķiet, ka Tava spēle ar gaismu ved mani aplam. Ved domas ceļos, kur tumsa cīnās ar gaismu, ceļos, kur ir labais un ļaunais. Gaisma, kas ved mani nepareizā ceļā. Pat vārds- tik sens- malduguns. Nav taču maldu tumsa. Tikai- maldīties tumsā. Bet ne jau Tu, tumsa, mūs noved no ceļa. Tikai tas, ka nemeklējam īstu gaismu. Tikai malduguns. 

Kad es iepazīšu gaismu- tik īsti, ka spēšu to paturēt- manī nebūs tumsas, kurā maldīties- ejot pēc maldugunīm. Pagaidām paliec. Tu ļauj man tuvoties.