Trauks

Un viņš atkal apsēžas man blakus. Dziedādams. Klusu, bet pietiekami skaļi, lai es sajustu slēptu nicinājumu. Tādu kā smīnu viņa balsī. It kā viņš vēlētos man pateikt, ka esmu nekur- nekurienes vidū. Un visas šīs pasaules likstas līst caur mani kā tumšas, piesmakušas, ķepīgas upes, atstādamas nogulsnes, kuras mēģinot izprast un notīrīt pavadīšu tuvāko laiku- stundas, dienas, īpaši nešķirojot. Un es, atkal un atkal, neesmu mācējis izvairīties, vai vēl labāk- apturēt viņa dziedāšanu, tās upes iešalkšanos un bezcerīgo plūšanu.
Izrādās, ka manas rokas berzē kaklu, it kā tas varētu ko līdzēt. Skatiens ir aizklīdis un nerāda neko, un arī nespētu neko parādīt. Man nekas nav jāredz. Vismaz tagad. Mēģinājumus satvert domas un dzīt (ar spēku, reālu piepūli) meklēt to balsi, tās upes sākumu izgāžas. Pamatīgi. Nu jau kādu laiku. Pasaule laužas iekšā pa visām spraugām, kaut acis aizvērtas, ausis nogurušas no izteiksmīga klusuma. Pasaule neielaužas no ārpuses. Tā izmanto to savu daļu, ko esam sevī uzkrājuši... Tā izmanto to kārtību kādā paši to esam sakārtojuši.
Esmu nekurienes vidū. Nekurpasaulē. Es nespēju atrast to trauku, kurā esmu uzkrājis savu pasauli, un ir tik saprotami, ka neatrodot trauku, es nespēju to izmazgāt.
Domu satveršanas nebeidzamā kauja turpinās.
Melnās debesīs iezīmējas dažas zvaigznes, greznojoties vēl neredzētos zvaigznājos, atmirdzēdamas neredzēti skaidri. Tik tālu un tik skaidri. Jūras (iespējams milzīga ezera) tumšais ūdens neatstaro zvaigžņu gaismu. Nezinu vai stundām būtu sabijis te tumsā- kā gan citādi tik labi redzētu tumsā... Tālu redzēt tumsā- jūras viļņus paceļamies jau pie apvāršņa- tas ir satriecoši. Vientuļais vīrs- bezformas sakumpumā, sēdēdams uz kā neredzama, nesaskatāma- skatās uz ūdeni. Var jau būt, ka koncentrējies uz pludiņu- tikai viņam zināmu sīku punktu ūdenī. Aiz mums nav nekā, kaut arī neesmu paskatījies.
Mierīgi un skaisti gaisma griež tumšās debesis. Pārgriež uz pusēm, no augšas uz leju, tuvāk vientuļajam vīram. Tikai ēna neļauj saskatīt, uz kā viņš ir apsēdies. Viņa skatiens nepaceļas apraudzīt gaismas ierašanos. Acis ir aizvērušās.
Netīrā ūdens sajūta ir rimusies. Iespējams nomazgājusies jūras ūdenī, vai dzēsta ar gaismu. Mierīgs miers iemidzina mani.
Trauks ir tukšs, uz brīdi. Mazu brīdi es esmu pats savas pasaules trauks. Necik ilgi. Traukā ir sūces, es tās neredzu, bet ūdens, caur tām ieplūstot, izskalo manas pasaules mājas pamatus. Varbūt- pārpalikumus no bijušā.
Es esmu bijis pats savā traukā. Traukā, kuru man jāpiepilda ar skaidru ūdeni.
Balss skan atkal. Kaut gan ilgāk nekā parasti bija klusējusi. Ir sūces manā traukā.