Talanta vārītājs

Reiz laikā, kas droši vien ir senāks, nekā man pieklātos atminēties, dzīvoja (vai, varbūt labāk teikt, bija uzradies) talanta vārītājs. Grūti tagad iedomāties- kā šodien mēs apdzīvotu šo apdzisušo, kaut iekšā tik karsto, bumbu, ja viņš nebūtu parādījies. Tāpat, man nav ne jausmas, vai savu talantu- vārīt talantus citiem- viņš tika atklājis nejauši, vai bija te ieradies apzināti un ar nolūku. Vēlāk gan sliekšos domāt par otro variantu.
Mūsu senči, šķiet diezgan sen, varēja nejauši uzdurties viņa izziņojumam, un doties pakaļ saviem talantiem. Nez vai tas bija manu vecāku laikā, tad jau tēvs būtu ko stāstījis. Varbūt, arī nē, viņš nav pārāk runīgs par lietām ārpus eksistences brīža.
Vienalga, es atceros, ka talantu vērotājs nebūt nebija ārkārtīgi pieprasīts. Nebija jau arī nekāds lētais pasākums, un liela daļa ļaužu uzskatīja, un vēl joprojām uzskata, talanta vārītāju par viltvārdi. Atceros, ka šis vīrs, samaksu par talantu vārīšanu, neiekasēja naudā- tolaik jau naudas nebija. Apmaiņā pret talantu tika iemainīts kaut kas no paša cilvēka. Vēl kā tagad acīs viens tips, kas gribēdams būt ātrākais jaunumu uzzinātājs, bija ar mieru šķirties no godīguma. Tā nu talanta vārītājs krāja savā būdā godīgumu, izpratni, labestību, pārliecinātību un milzums citu iemainīto padarīšanu.
Atminos ļaudis gaidot rindā, kas gan pārāk gara nekad neizstiepās, pļāpāja savā starpā. Lielākoties jau mēģināja viens otram pastāstīt par izvēlēto talantu, un tad nu strīdējās par tādu nepieciešamību. Raibi gāja pie tās būdas.
-Ko Tu iesāksi ar tik ātrām kājām?
-Un ko pats ar savu spēju rēķināt neizrēķināmo?
Labi gan, ka rindā nepalika talantu jau ieguvuši kaušļi. Dzirdēju gan runājam, ka dažs labs, izmantojot vecos laikus (pases vēl nebija, un talanta vārītājs arī zīmes ādā neiededzināja), esot vairākas reizes ticis pie talantiem. Visvieglāk esot gājis tiem, kas kā pirmo izvēlējušies tēlošanas talantu. Visādi jau var būt.
Es neatceros pavisam skaidri, kad talanta vārītājs izziņoja sava darba beigas, bet nebija jau arī necik vairs gribētāju. Bija jau daudzi tādi, kas labprāt būtu gājuši, bet valdnieki vai darba uzraugi nelaida- pasarg’ dies, sadomāsies nez ko un nestrādās vairs kā nākas!
Un tajā pēdējā dienā, kad talanta vārītājs jau sapakoja savas mantas uz prom iešanu (uz kurieni gan), es apsēdos ar viņu pārmīt kādu vārdu, kaut talantu savulaik izvēlējos citu, un tas bija gluži labi manāms.
-Vispār jau gaidīju lielāku atsaucību,- viņš, bažīgi vērodams ceļa smiltis, sūkstījās. Mani gan nelika mierā viens jautājums, kas neļāva gulēt, lika pusnomodā valstīties, visu iepriekšējo nakti:
-Vai ir arī talants, kas ļauj vienam cilvēkam samierināt strīdniekus? Karus?- Talanta vārītājs kādu brīdi klusēja, šķita atmiņā pārskatot savu piedāvājuma klāstu.
-Tāda gan nav,- viņš klusi ierunājās: -samierināšana ir tā kopums, kam talantu nevajag. Re, pilna mana soma ar jūsu godīgumu, labestību, mierīgumu, izpalīdzīgumu. Arī pie manis ir kari (te nu top skaidrs, ka vietējais viņš nebija noteikti) un strīdi. Tiem milzīga nozīme piedēvēta. Tie attīstot visu. Bet es redzu, ka tikai durkļi paliek asāki un arkli par zobeniem pārtop. Karu neceļos un strīdu mudžekļos noslīkusi mana Zeme. Talantīgi dziedātāji krīt no lielisku rēķinātāju lodēm. Dejotāji spiež pogas raķešu iekārtām...
Es sēdēju blakus vārītājam un nespēju pacelt acis, kaut jutu, ka vīrs nu vēro mani.
-Vai ir politiķa talants?- man izspruka.
-Tāda nav. Ir runātāja talants- pārliecinātāja. Pārējais ir atkal manā somā.
-Vai ar to, kas palika mūsos, kuri nenāca pēc talanta, vai ar to nepietiks, lai neaizietu pa nepareiziem ceļiem?
Vējš pacēla smiltis no zemes pie mūsu kājām, it kā ieklausoties.
-Tie kam ir talants, tie iet pa priekšu. Tie iekustina visus. Tās ir viņu jaunās spējas. Talantīgie izmanto savu talantu savu vēlmju piepildīšanai, visbiežāk.
Sēdēju, nezinādams ko domāt. Biju aizmainījis savu mierīgumu, un nu sāku satraukti mīņāties.
-Tu tagad iesi prom un atstāsi mūs paša radītā postā?
-Posta nebūs, ja talantu ieguvušie pratīs apzināties zaudēto. Negodīgie nerēķinās negodīgi, bez līdzjūtības palikušie nesludinās dievus. Nu, Tu jau pats saproti.
Vēl acumirklis un biju gatavs atņemt tam visu izkrāpto. Pirksti sažņaudzās dūrēs.
Skaista balss lika man atskatīties. Tik skaistu dziesmu dzirdēju pirmo reizi. Kā laime, kā plīvurs tā aptvēra mani viegli. Iesedza sapnī.
Vēlāk, kad dziesma izskanēja, pagriezos uz talanta vērotāja pusi. Prom ir, nodomāju.