Sniegpārsla

Kaut kur liels ūdens pacēla gaisā daļu no sevis- izgarojot. Pacēla un palaida. Vējš satvēra satveramo ūdeni un trieca to dažādos ceļos. Reizēm ūdens krita atpakaļ drīz, turpat atpakaļ lielajā ūdenī. Citā reizē tas nolija uz visa, uz kā vien tas var nolīt, un meklēja ceļu atpakaļ uz lielo ūdeni.
Ūdens, kuru es vēroju, devās uz ziemu. Pa gaisu, auksta vēja nests. Vai jau gaisā, vai tikai krītot, ūdens pārvērtās- lai pielāgotos. Ūdens tik skaisti pārvēršas. Es vēroju vienu no miljoniem sniegpārslu. Tā zemei tuvojas lēnāk par citām. Meklēdama, uztaustīdama vēja krokas, augšup skrejošo gaisu, saskardamās ar citām, brīžiem salipdama. Tomēr lēni, lēni tā tuvojās lidojuma beigām. Tā neuzkrita ezermalai, tā izkusa strauji, ieslīgdama neaizsalušā ezerā. Atpakaļ ūdenī, pa ceļam uz lielo ūdeni.
Tas kaut kur sagaidīja manu sniegpārslu, un kļuva bagātāks, uzzinājis, ko tā piedzīvojusi.
Kaut kad lielajam ūdenim šķita, ka vajag mani. Mana māte uztvēra mani un atnesa pasaulē. Kādu brīdi saudzējusi- ļāva krist. Reizēm es paceļos augstāk, reizēm salīpu ar kādu- iespējams pavisam. Bet kaut kad tas beigsies. Man jāaiznes lielajam ūdenim mans stāsts. Protams, es varu to stāstīt arī tagad.