Prieks pasaulei
 
Prieks pasaulei, tas kungs ir klāt, nu ķēniņš zemei dots...
Izmisīgi vārdi, brēkdami pēc patvēruma, dažus simtus gadus atpakaļ. Izmisīgi mēs tulkojam, pārrakstām mūsdienīgi, piemērojamies.
Parasti mēs nonākam pie labā un ļaunā. Un parasti mēs esam labā pusē, jeb labajā pusē. Mūsu paškritika ir burvīga, tā mūs attīsta, pazeminot citādos- ļaudis, rakstus, stāstus, smaidus...
Nekad un neviens nav un nebūs tāds kāds esmu es! Es esmu īpašs, neatkārtojams- viscilvēcīgāk ar sevi aizrāvies viscilvēcīgākais radījums. Un mans vispārnekadnekurneatkārtojamais stāsts ir visīpašākais un nozīmīgākais. Es Tev nolasīšu daļu no tūkstošiem gadus krātajiem cilvēces stāstiem un Tev jātic, jo tie ir tik pilnvērtīgi. Tas Tevi uzvedīs uz ceļa! Klausies...
Dievs ir. Tik tālu viss skaidrs. Un viņš ir labs. A-ha. Un viss cits ir slikts (vairāk vai mazāk). Tu vari darīt labu- tikai ar Dieva piekrišanu- nu, esot paklausīgs. Tu vari darīt labu Dievam! Turpinājumu jau droši vien būsi dzirdējis vai iepazinis...
Es eju pa aizaugušu ceļu, bez virziena rādītājiem (cik gan viegli ir pagriezt tos citā virzienā). Ceļš nav šķērslis. Tikai es pats varu būt šķērslis.