Viņa ienāca manā dzīvē negaidīti, kaut gan acīgam vērotājam var šķist savādāk. Var jau būt, ka mūsu ceļi tika sapīti mums nezinot, vēl tajos laikos, kad neuzdrošinājāmies viens otram skatīties acīs, ieklausīties. Pirmos gadus mēs neturējāmies cieši kopā, drīzāk centāmies (vismaz es centos) nemanāmi paslīdēt garām, īpaši nepievēršot uzmanību. Ja jāsatiekas, tad tik neuzkrītoši, lai mani nepamanītu.
Bija jau brīži, kad kāds vēlējās mūs iepazīstināt tuvāk, bet lielākoties tas notika ar aprēķinu - Tu dari tā, tad iznāks šādi. Tādās reizēs, mazliet piespiežoties, ar godu tiku cauri, kaut gan, jāatzīst, gadījās arī ķibeles. Pārāk centīga izvairīšanās noveda pie lielākām un mazākām pārrunām*.
Bija jau arī prieka mirkļi - mūsu satikšanās un pazīšanās ļāva kopā doties ārpus pierastās vides, tālāk no pazīstamā.** Toreiz gan svarīgāks bija izlaušanās prieks, ne mūsu kopā būšana. Un tieši izlaušanās prieks mūs attālināja brīžos, kad šķita, ka esam radīti viens otram. Jau biju sajutis pirmās kopā būšanas kaislības (vēl gan kā izmantotājs, patērētājs), tomēr izvēlējos izjaukt mūsu konservatīvās un par teju akadēmiskajām kļūt gribošās attiecības.***
Bet, neskatoties uz centieniem saraut mūsu attiecības, tieši šajā attiecību posmā piedzīvoju pirmos patiesi emocionālos triecienus. Ieraudzīju, ka mūsu attiecības var nebūt tik vienkāršas. Šoreiz tās dīga kaut kur manī, tās vairs nebija jāizlasa, jādzird, jānospēlē. Tās aizrāva un cauri. Cauri bija ar mani.**** Vīrs uz mēness, jē jē jē jē. Un jaunas satikšanās vietas, jauni sarunu temati, jaunas kompānijas. Viss notika ātri, un mēs bijām neglābjami iemīlējušies.***** Un mīlestība neņem, nepieprasa - mēs paši izvēlamies dot, kaut toreiz, protams, bija arī sapņi mūsu attiecības izmantot. Viņa atklājās tik skaista, tik nepazīta, satraucoša, ka šķita - parādīšos ar viņu sabiedrībā - un visi mūs iemīlēs. Un mūsu attiecību sākums ļāva tam noticēt.****** Bet eiforija pagaisa. Parādījās sajūta, ka attiecības ir jākopj, tās ir pacietīgi jāsēj un jāaudzē. Mēs pieņēmām lēmumu sākt no jauna.*******
Jauni sākumi ir skaisti. Mums abiem bija ko teikt, mēs spējām stundām strādāt kopā, nemanot neko sev apkārt. Naivi mēs turējāmies kopā, pat brīžos, kad cilvēciskās intereses mainīja mani un cilvēkus mums apkārt. Mūsu attiecības plauka klusu, tomēr,reizumis (pašiem par pārsteigumu) tika pamanītas.********
Mēs vēlējāmies vairāk. Mēs vēlējāmies neskatīties no citu pieredzes, bet uzbūvēt savas - nekur nebijušās attiecības. Un tas ieilga. Brīžiem strīdējāmies. Man vēl aizvien gribējās, lai mūsu kopā būšana būtu pamanāmāka, lai cilvēki atskatītos.
Pagāja nedēļas, pat gadi, līdz uzdrošinājāmies iziet sabiedrībā divatā. Bez kompānijas, bez paslēpšanās iespējām. Mēs kļuvām atbildīgāki viens pret otru un pret visu mums apkārt. Mēs kopā ar burvīgiem cilvēkiem izstāstījām dažus stāstus.********* Un kļuva vieglāk. Nu ir pagājis kāds laiciņš. Vēl arvien jūtamies labi kopā. Un stāstām jaunus stāstus.**********  

*- nesekmība mūzikas instrumenta spēlē, kādā no pamatskolas pēdējām klasēm.
**- pamatskolas kora un orķestra izbraucieni, dalība Dziesmu svētkos u.t.t.
***- mūzikas izglītības turpināšanas vietā izvēlējos citu ceļu.
****-pirmie muzikālie pārdzīvojumi, brīži, kuros tiek saprasts, ka te ir kaut kas vairāk.
*****- ģitāra, pirmās sacerētās dziesmas, pirmā grupa (Dull Doll) ******- uzvaras konkursos (Nakts bez zvaigznēm, Sinepes un medus, līgums ar MicRec)
*******- grupas Oceanfall izveidošana
********- Mūzikas ierakstu gada balva par albumu "Upe bez tiltiem"
*********- solo albums "Uz manām plaukstām", šūpuļdziesmu albums "Mēness ceļu rādīs miega peles vezumam"
**********- albums "16stundas"