Tās nolādētās multenes no rīta. Nezinu, vai tās kāds skatās blakus istabā, vai tās eksistē tikai manā galvā. Īsi pirms pamošanās, vai pamostoties.

Nekas īpašs. Tādi ķēmi kaut kādi. Neredzēti, bet nav pārāk briesmīgi. Drīzāk pūkaini un apmulsuši tikpat cik es, ja mums gadās sastapties. Biežāk es viņus redzu no malas. Iztēlojos redzot. Vienalga.

Varētu norakstīt uz sapni. Jāvar. Grūtības sagādā regularitāte ar kādu mēs tiekamies. Var jau būt, ka tā tiešām ir ikrīta multene bērniem aiz sienas. Pēkšņi nespēju atminēties, vai tiešām neesmu pamodies pirms bērniem kādu rītu? Negribās ticēt. Var gan izrādīties, ka regularitāte (ar kādu mēs satiekamies) ir izdomāta. Var jau būt, ka es pamanu tikai rītus, kuros esam tikušies. Bet arī tam nav lielas nozīmes. 

Multenes ir iedzīvojušās manī. Rāmi lēnām. Ērti iekārtojušās, un nu aicina mani salīdzināt tās ar visu pārējo. Ar to nemitīgo, plūstošo būvniecību manī. Ar pamatiem, kurus cenšos nostiprināt, lai tā būda nesagāžas. Sagāžas tāpat, ik pa laikam. Ar visu, kas ap mani notiek. Kas ir reālāks? Un sēž un skatās tāda multene, un gaida atbildi. Kas ir reālāks? 

Vajag atskaites punktus. Tādus stabilus un neapšaubāmus, tieši tādus, kādus jau labu laiku neesmu saticis. Tādu stabilu atskaites punktu neesamība vedina domāt, ka esmu apmaldījies, jo redzi, lai atbildētu vajag atskaites punktus. Jo kādēļ gan pūkainais ķēms, lai piekāptos pa taustiņiem slinki skrienošajiem pirkstiem? Vai vakaram aiz loga?

Kaut kā esmu pamanījies noķēzīt savu iluminatoru. Tik vien paberzēju, lai mazliet izgaismotu uz iekšu. Uz āru negribās. Pietiek tepat pasaules. Ar vai bez multenēm. Te ir ko plosīties, Te jau arī ir tas ceļš. Tāds pats kā rokot uz āru, rokot citos. Es labāk pasēžu ar savu multeņu lāpstiņu un prasu- kurš, pie velna, te ir reālāks- skats pa sašvīkāto iluminatoru, vai pūkainie ķēmi? Viss viens. Kaut gan vieglāk būtu pateikt, ka bērnu multenes mani neietekmē. Ne mani, ne man akārt esošos. 

Nu, labi. Mēs visi esam daļa no ceļa. No Mainīgā. Paši izmainam un paši brīnamies par iznākumu. Malači!