Galva no ekrāna ir tik saprotama. Patīk, nepatīk, biežāk- nepatīk ļoti. Maļ savu maļamo. Dažas vaikstās, bet šī ne visai. It kā iebalzamējusies. 

Un tā pati galva man blakus, ne ekrānā, bet manā uztverē, ne vairs tikai redzē un dzirdē, ir jau apsūbējusi ar ekrāna stāstu. Pēkšņais dzīvums nesteidzas to mainīt. Tomēr mainās. Palēnām, ar maziem un nedrošiem uzplaiksnījumiem, ietriecas manī caur ādu, tausti, nāsīm... Iztēles sabrukums. Galva ir īsta. Galva kļuvusi cilvēcīga.

Milzums galvas nekad neizlaužas no ekrāna, pat ja ekrāna nav. Tās galvas, kuras ielaužas manī- ne visas vēlos atekranizēt. Bet tas notiek. Tās atļaujas mainīt mani. Sakritība. Nejauši šī galva ir manā dzīvē, un iespējams- vienīgo reizi. Bet tā atstāj krikumus, vai pat nozīmīgas pēdas. Es nemācos šķirot galvas. Nāk, kas nākdams. Varbūt kādreiz iemācīšos tās neatekranizēt. Pagaidām lai paliek.

Stāsti ir uzrakstīti, vai tiek stāstīti. Tos viegli palaist garām. Nelasu, nedzirdu... Izlaižu tikai daļu, vai visu. Tajos viegli iegrimt- vēlos un viss. Stāsts ietver mani no iekšpuses. Spocīgi- ietver no iekšpuses... Bet tā drīzāk, nekā piepilda. Stāsti, kas piepilda ir retums. Tādi kļūst par daļu no manis. Turpmāk esmu daļa no šī stāsta. 

Un galva, man blakus, tā arī var kļūt par daļu no manis. Sliktā, sliktā galva- galva, kas kļūstot par daļu no manis, nepamana, negrib manīt, iet savu ceļu- atstāj mani ar atrautu gabalu- to gabalu, ko sniedzu. Vieglāk ir zaudēt daļu no sevis, atstājot to citā. 

Bērna zīmējums māmiņai, atrasts atkritumos. Tāds ir atraidījums, pa īstam.