Galds
 
Uz jaunā galda, uz jaunā lakotā oša koka galda ir parādījusies švīka. Nejauša. Neizskatās, ka ar nazi būtu iegriezta. Drīzāk, kaut kas pastumts. Nu, pabīdīts. Kaut kas diezgan smags.
Neviļus acis mēģina atrast vainīgo. Skats pārslīd pār krēslu, pār visu uz grīdas, palodzēm... Neatrazdams tūlītēju apmierinājumu skatiens aizklīst. Vienā īsā skatiena mirklī, domas ir izlidojušas savā skrējienā.
Stulbi, galds pagalam. Sāksies kaut kādu galda lupatu lietošana. Tovarnij vid ir sačakarēts. Tiešām es pats būtu kaut ko skrāpējis? Varbūt somai kāds asums apakšā... Soma palika mašīnā. Iespējams bagāžniekā pie veikala iemetu- lai nerēgojas pa salonu. Nebūtu jau pirmā reize, kad bez stikla mājās jābrauc.
Toreiz pēc Nika Keiva arēnā, tas bija nomācoši. Vispirms logs un pazudušās mantas, tad vēl menti, tik derdzīgi vienaldzīgi: “Sastādīsim protokolu par neatļautu manevru...”. Tagad arī- varētu protokolu kādam par švīku sastādīt, tik vainīgo zinātu.
Nu jā, tāpat jau, ja būs pamanījis nodarīto skādi, būs sakreņķējies.
Vecais galds laukos. Tāds stāsts! Visas tās skrambas un gaļas mašīnas atstātās bedres. Vai tiešām gaļasmašīnas kopš cara laikiem ir ar vienādām pēdām? Padomju verķis tur derēja kā uzliets... Varbūt tikai tad arī sākuši skrūvēt pie galda, neko apakšā nepaliekot.
Kaut kāds bezsakars. Tie paši cilvēki, kas pirms simts gadiem to galdu taisīja, ar izšūtu galdautu pārklāja, tie paši, laikiem mainoties, mierīgi skrūvē klāt gaļas mašīnu iespiežot pamatīgus robus.
Tajās- pirmssimtsgadiem- bildēs- nu tā sakoptas tās mājas. Tur senču bildes, tur ikoniņas, klavieres, izšūti aizskariņi. Tajās pašās istabās, vēlāk- brūnā grīdene, nu tā eļļas krāsa, ne tikai uz grīdas, bet uz durvīm un mēbeļu kājām apkārt. Pārcelt nevīžoja. Vecos skapjus malkā un neprātīgi praktiskās sekcijas vietā. Par pus velti dabūtas, jāliek goda vietā!
Var jau būt, ka padomijā nekas nebija pašu, un, tad arī varēja uzspļaut. Bet ētika un estētika? Negribas ticēt, ka to var iebalzamēt. Nu ja es īrēju mitekli- arī taču nav mans- bet iekārtot gribas pa savam. Lai patīkamāk pārvilkties mājās.
Vienmēr paticis skatīties, kā slaukot to galdu, pa dēļu šķirbām drupačas dodas uz atvilktni apakšā. Bet nekad nav tā, ka atvilktnē būtu kaudze ar saberztu maizi. Tikai visādi krāmi. Makšķerauklas (vispār, vecu makšķerauklu pielietojums varētu kļūt par nozīmīgu izgudrojumu), vecas blīves, īlens, skrūvgriezis... Interesanti, kurā gadu desmitā tas nejauši atceļoja no garāžas uz virtuvi, lai paliktu?
Nevajadzēja slēgt tās lampas, tā švīka daudz vairāk izceļas. “Nu, un? Nu, jā- švīka, man arī jaunums.” Vienā brīdī būs otrā, trešā... Var jau būt, ka laka čābīga. Dievojās jau, ka labākā. Poliuretāns.
“Būtu bijis labāk teikt viņam, lai liek to eļļu. Tāpat saskrāpējās. Tagad jau vienalga... nu, nē- nesapulēsi... Lai pārlakotu, viņam viss jānoslīpē nost, tas ir bezcerīgi. Lai taču ir, uzmet kādu trauku paliktni.”
Švīkas, tā kā krunkas. Stāsts, piedzīvojums. Švīka zina kā radusies .Un to veco lauku galdu... Uz to skatoties tādi stāsti lien ārā.
Šitais arī kādreiz būs nodilis. Vecs. Nu, nezinu. Var jau būt, ka pats tagad glorificēju savas grumbas. It kā pašam patiktu tās skatīties, lasīt. Visiem nesanāk novecot skaisti. Šitā mēbele nenodzīvos simts gadus. Tam nav iemesla. Ne jau galds vainīgs- speciāli pasūtīju pamatīgu, no oša koka. Vienkārši, tas nav taisīts simts gadiem. Taisīts pārdošanai. Būtu vērts iemācīties atšķirt.