16 stundas

Piecēlos no gultas un aizvēru grāmatu. Tas varēja būt Kortāsars, Koens vai Bankovskis. Neatceros. Bet Tu, kaut kur dziļi manī, sāki skanēt. Klusi, klusi un neatlaidīgi. Vēl kādu brīdi pagaidīju, lai pāriet, kā parasti. Logs, pa kuru paskatījos, lai noteiktu diennakts laiku, nestāstīja neko. Tikai mijkrēslis, tāds, kas neļauj noteikt saules atrašanās vietu... Saule ir laika attēls. Saskaitāms. Skatoties tikai uz sevi, laiku nespēju saskatīt, kur nu vēl saskaitīt. Neatceros, kad pēdējo reizi logs rādīja ko saprotamu. Vai nav vairs gadalaiku? Vasarā aiz loga nav nekā zaļa. Ziemā balts ir pretējās mājas jumts, reti. Tas pārāk ātri nokūst - silda pasauli.
Un ko Tu tur iekšā kliedz? Es, protams, atceros to krītošo zvaigzni, kurai lūdzu parādīt man patiesību. Nu, atceros! Bet Tu kliedz tur iekšā kaut kur, tik skaļi, ka, šķiet, atstiepsies, un es palikšu viens. Labi, labi bļausties, es eju elpot gaisu. Gaisu elpot! Nekliedz.  
15'48'' Durvis aizverot, pilsēta manī plūst. Durvis aizverot, ļauju tai plūst. Šonakt kalni nostāsies māju vietā pilsētā. Acis atverot, citas tur ietrieksies, acis aizverot, es ļaujos zust. Šonakt kalni nostāsies māju vietā pilsētā.
Mjā. Šķiet, šovakar Tev, tur iekšā, ir lēkme. Sajuti nez' ko svarīgu? Cik reižu esi pievīlusi mani ar savu instinktu? Uzliešu Tev tēju ar viskiju, un Tu, kā vienmēr, pazudīsi. Pāris reižu gan esi sākusi taurēt vēl vājprātīgāk. Pāris reižu tikai. 
„Jā, lūdzu, melno tēju ar 50 gramiem.” Te ir silts. Tēja vēl nav atnesta, bet Tu tur iekšā trīci? Drudzis? Vai nervi pagalam. 
Nervu sistēma mūs vieno, vai ne? Interesanti, cik daudz no manis Tu, tur iekšā, patērē. Tava pasaule taču esot neizmērojama, Tavi plašumi jāapgūst, jāiekaro... Un, ja Tev var ticēt (īpaši naktīs, bet pēdējā laikā arī dienās), tad Tu ik brīdi izdzīvo miljardiem stāstu. Reiz Tu man stāstīji, kā pūķu cīņas laikā es nejauši sasitu stikla trauku, kurā risinājās kauja. Pūķis, kurš cīņu bija gandrīz zaudējis, metās mani aizstāvēt, bet mums nebija cerību. Mans pūķis (tas kurš domāja, ka esmu viņu glābis, sasitot skatāmtrauku) satvēra mani aiz drēbēm, vēl tagad atceros, cik uzmanīgs tāds milzīgs kustonis var būt, un mēs bēgām. Pūķim labi bija pazīstama dzīve lejā. Starp vulkānu izaugumiem uz zemes. Pa pazemes upēm, elles karstiem tukšumiem, pat ogļu šahtām mēs bēgām. Bēgt ir daudz grūtāk nekā ķert. To noteikti vajag pamēģināt, lai saprastu... Es biju iesnaudies?
Nervu sistēma mūs vieno, vai ne? Interesanti, cik daudz no manis Tu, tur iekšā, patērē. Tava pasaule taču esot neizmērojama, Tavi plašumi jāapgūst, jāiekaro... Un, ja Tev var ticēt (īpaši naktīs, bet pēdējā laikā arī dienās), tad Tu ik brīdi izdzīvo miljardiem stāstu. Reiz Tu man stāstīji, kā pūķu cīņas laikā es nejauši sasitu stikla trauku, kurā risinājās kauja. Pūķis, kurš cīņu bija gandrīz zaudējis, metās mani aizstāvēt, bet mums nebija cerību. Mans pūķis (tas kurš domāja, ka esmu viņu glābis, sasitot skatāmtrauku) satvēra mani aiz drēbēm, vēl tagad atceros, cik uzmanīgs tāds milzīgs kustonis var būt, un mēs bēgām. Pūķim labi bija pazīstama dzīve lejā. Starp vulkānu izaugumiem uz zemes. Pa pazemes upēm, elles karstiem tukšumiem, pat ogļu šahtām mēs bēgām. Bēgt ir daudz grūtāk nekā ķert. To noteikti vajag pamēģināt, lai saprastu... Es biju iesnaudies?
18'12'' Es varu raudāt, izšķīstot sapņiem. Es varu pazust starp vienādiem torņiem. Es varu neatrast ceļu caur dūmiem, es varu zaudēt, sabrūkot mūriem. Bet to, ka tikai, skropstām paceļoties, balta gaisma tver mani atkāpjoties, to es nosapņoju pa īstam. Es varu noslīkt, iemests jūrā, es varu dreifēt, atstāts bez burām. Bet to, ka tikai, matiem noplīvojot, rodas vējš, kas mani aizrauj projām, to es nosapņoju pa īstam, pa īstam...
Kuš, kuš. Nekliedz! Es Tevi saprotu. Cauri ir ar mani, ne jau Tevi.
„Lūdzu, rēķinu! ātri, lūdzu... Jā, tas Jums, paldies.” Tu (tur iekšā) tagad paklusē. Man ir jārunā. Es runāšu! Balss trīc nolāpīti - trakāk kā rokas...
Kādēļ tā notiek? Tu saki, ka pārāk dziļi visu ielaižu sevī. Bet es nemāku savādāk. Es negribu pazaudēt tos brīnumus, ko ieraudzīt var tikai, ar tiem sajaucoties. Es negribu likt Tev parādīties ar varu. Es labi atceros, kāds Tu biji, un ko stāstīji, kad izsaucu Tevi ar varu. Pats plēsu sevi gabalos, bēru asinīs zāles. Mēs mēģinājām saprasties, bet, ar spēku pamodināta, Tu nebiji draudzīga. Nē, negribu, pašam sairstot, iepazīt Tevi. Un neatgādini, neliec stāstīt. Jebkas, kas tiek stāstīts, pat vislielākie mēsli, tikai kļūst spēcīgāks. Es gribu zināt - ko es stāstu.
-Atvaino, lūdzu. Tev neizkrita ne cimds, ne kabatas lakatiņš, bet ļauj kaut ko atdot. Daļu no manis, no šīs vakara krēslas... Es neesmu traks, lūdzu, apstājies… lūdzu, es neesmu īpaši sportisks...
18'27'' Tik viegli ir plūst dienā, ja mēs plūstam tai līdzi. Un garām mums slīd izdzertās glāzes un dejotās dejas. Tik viegli ir zust dienā, kad vakars ir sargs pie nakts durvīm. Nanananāc nanananakts. Tik viegli ir plūst dienā, ja mēs plūstam tai līdzi. Un garām mums slīd sapnis, no kura daļa ir īsta. Tik viegli ir zust naktī, ja vakars pie durvīm mūs šķir. Nanananāc nanananakts!
Neko neatceros, negribu atcerēties, lai filmas, dejas, mūzika nenostājas starp mums, lai starp mums nav nekā. Neatceros līdz pat brīdim, kad izsprukām uz tukšas, gandrīz tukšas ielas. Tu biji man blakus. Mūsu pleci saskārās, brīžiem. Tavs vējš pina, virpināja, locīja mani. Tava smarža (pat attālumā, caur drēbēm un blakus) ieskāva mani. Nelija, nekrita zvaigznes.
-Tev nesalst?- Un ko Tu (tur iekšā) klusē? Samulsi? Bez vārdiem mēs gājām.
23'11''. Atļauj man šobrīd izsapņot Tev stāstu, kur spētu es apturēt plūdus un atraisīt no mums lāstus. Ja pilsētā būtu tumsa, es, ceļu rādot, sadegtu. Ja pilsētā lītu lietus, ja lītu. Atļauj man sobrīd izsapņot Tev stāstu, tik vienu, kur sniegpārslas miljonos saulēs mēs pārveidotu, ik dienu. Ja pilsētā būtu tumsa, es, ceļu rādot, sadegtu. Ja pilsētā lītu lietus, ja lītu.
-Tev tiešām nesalst? - nu radi kaut ko (Tu tur iekšā), neļauj man sapīties. Lai gan - vienalga. Mēs gājām kopā.
-Vai mums tālu jāiet? – Nu, kā gan es varēju atbildēt? Kā es varēju zināt, cik tālu iesim? Vai, ejot divatā, mēs noejam vairāk? Katrs savu ceļu un kopējo. Vai mazāk, tikai vienu - kopējo.
23'58'' Rozes zieds būs mājas vienīgās lietus lāsei, līdz tā izžūs. Ļauj man nožūt, ļauj man. Ļauj man izgarot. Tavas domas būs mājas vienīgās man šovakar, līdz tās aizskalos. Ļauj man izžūt, ļauj man. Ļauj man izgarot. Upes straumē būs mājas vienīgās tiltam plūdos, līdz to izskalos. Ļauj man izžūt, ļauj man. Ļauj man izgarot.
Man nebija sveču. Griestu lampu es neieslēdzu, baidījos, ka tā izgaismos visu, vissīkākos krāmus, vistālākos kaktus. Tāda gaisma spēj uzlauzt noslēpumu. Pat visdrošākajā vietā. Tava balss plūda kā upe, kurā uzzibsnī ledus gabaliņi, iedzirkstas atspulgi. Un Tu runāji.
00'55'' Tavi vārdi man nestāsta neko, varbūt labāk tos ir dzīvot? Tavi sapņi mums ir kā patvērums, varbūt labāk tos ir dzīvot? Man vajag to, ko dodu. Man vajag to, ko Tev....
Un iestājās klusums. Garām braucošās mašīnas padarīja klusumu vēl jūtamāku. Ei, Tu (tur iekšā manī), Tu mani pameti? Netverami liels klusums. Klusums, kuram skaņas ir vajadzīgas, lai mēs to pamanītu. Tas skaņās spoguļojas.
-Ļauj ieliet mazliet vīnu...Šis ir sauss, tāds derēs?- un Tu biji tik tuvu. Atkal smarža. Šoreiz citāda. Tava smarža, tik tuvu. 
01'37'' Vīna lāse krīt no Tavām lūpām tik ilgi, līdz manējām. Mēness gaisma triecas Tavā ādā un atlec uz manējās. Simtiem televizoros tiek nošauts viens un tas pats, simtiem sajukušas smaržas ir tepat starp mums, simtiem uzgleznotas gleznas rodas tāpat vien, simtiem sapinušās domas pa istabu lien. Tava smarža klīst pa manu seju tik ilgi - līdz iekāro. Klusums atstarojas vārdos īsos un atlec, kad iekaro. Simtiem uzgleznotas gleznas rodas tāpat vien, simtiem sapinušās domas pa istabu lien.
Smarža un garša...
Trokšņi kaut kur... ārā? Vai manī? Es sašķīdu gabalos. Miljonos. Nesteidzīgi un lēni. Un saplūdu atpakaļ. Tava smarža, garša, āda, acis, mati, pleci... Vēl tuvāk...
02'12'' Pārdabiskā Tu, atplet spārnus. Aiznes mani Tu tālāk stāstos. Okeānā Tev māsas nāras. Aizved mani Tu dziļāk skumjās. Ved, ved, ved vienalga kur, ved, ved, ved kaut mājup. Neticamā, Tu sniedz man roku un ved, ved, ved vienalga kur, ved, ved, ved kaut mājup!
-Tu drebi? Es? Ļauj Tevi sasegt... - es uzliku galvu uz Tavām krūtīm. Kāds tik ļoti vēlējās, lai to sadzird un klauvēja tik stipri. Dziļi Tevī. Tāds miers. Ko viņš rakstīja par laimi? Nu, Markess... Varbūt kāds cits... Sapnis ietina mani. Trauksmaini. Acis atvērās vēl tumsā. Tavējās arī. Neskaidri sajutu, ka tā sarunāties, bez vārdiem, ir laime. Klusums... ilgi.  
-Jā, protams, man vēl ir cigaretes.  
Tava mugura pie loga, trauksmainās kustības, skatiens pulkstenī. Mans nemiers. Es neko nezinu par Tevi, bet, ja nu tas ir tikai atspulgs? Mans atspulgs. Es neko nezinu par sevi.
07'23'' Šķiet, ka tieši šobrīd ceļš apledo. Šķiet, ka tieši šobrīd Tu nosirmo. Šķiet, ka zieds vāzē vairs neelpo. Šķiet, ka Tu pat miegā vairs nesapņo. Bet, varbūt, tikai vējš pūš, vējš pūš, vējš pūš no ziemeļiem.
Un Tu, tur iekšā, arī Tu drebinies? Manis dēļ, vai baidies par sevi, par savu mūžīgo dzīvošanu? Par izmaiņām, par izvēlēm, kuras norisinās ik sekundi? Par to, ka visu izmaina viss un ikviens. Arī es. Starp mieru un ārprātu nav nekā. Varbūt tikai mugura pie loga. Ko viņa teica pie durvīm?