16 stundas

durvis aizverot

durvis aizverot, pilsēta manī plūst.
durvis aizverot, ļauju tai plūst.
šonakt kalni nostāsies māju vietā pilsētā.
acis atverot, citas tur ietrieksies,
acis aizverot, es ļaujos zust.
šonakt kalni nostāsies māju vietā pilsētā.

matiem noplīvojot 

es varu raudāt, izšķīstot sapņiem.
es varu pazust starp vienādiem torņiem.
es varu neatrast ceļu caur dūmiem, es varu zaudēt,
sabrūkot mūriem.
bet to, ka tikai, skropstām paceļoties,
balta gaisma tver mani atkāpjoties,
to es nosapņoju pa īstam.
es varu noslīkt, iemests jūrā,
es varu dreifēt, atstāts bez burām.
bet to, ka tikai, matiem noplīvojot,
rodas vējš, kas mani aizrauj projām,
to es nosapņoju pa īstam, pa īstam...

nāc, nakts 

tik viegli ir plūst dienā, ja mēs plūstam tai līdzi.
un garām mums slīd izdzertās glāzes un dejotās dejas.
tik viegli ir zust dienā, kad vakars
ir sargs pie nakts durvīm.
nanananāc nanananakts.
tik viegli ir plūst dienā, ja mēs plūstam tai līdzi.
un garām mums slīd sapnis, no kura daļa ir īsta.
tik viegli ir zust naktī, ja vakars pie durvīm mūs šķir.
nanananāc nanananakts!

ja lītu 

atļauj man šobrīd izsapņot Tev stāstu,
kur spētu es apturēt plūdus un atraisīt no mums lāstus.
ja pilsētā būtu tumsa, es, ceļu rādot, sadegtu.
ja pilsētā lītu lietus, ja lītu.
atļauj man sobrīd izsapņot Tev stāstu, tik vienu,
kur sniegpārslas miljonos saulēs mēs pārveidotu, ik dienu.
ja pilsētā būtu tumsa, es, ceļu rādot, sadegtu.
ja pilsētā lītu lietus, ja lītu.

ļauj man izgarot

rozes zieds būs mājas vienīgās lietus lāsei,
līdz tā izžūs.
ļauj man nožūt, ļauj man. ļauj man izgarot.
Tavas domas būs mājas vienīgās man šovakar,
līdz tās aizskalos.
ļauj man izžūt, ļauj man. ļauj man izgarot.
upes straumē būs mājas vienīgās tiltam plūdos,
līdz to izskalos.
ļauj man izžūt, ļauj man. ļauj man izgarot.

patvērums

Tavi vārdi man nestāsta neko,
varbūt labāk tos ir dzīvot?
Tavi sapņi mums ir kā patvērums,
varbūt labāk tos ir dzīvot?
man vajag to, ko dodu.
man vajag to, ko Tev....

simtiem sapinušās domas

vīna lāse krīt no Tavām lūpām tik ilgi, līdz manējām. mēness gaisma triecas Tavā ādā un atlec uz manējās.
simtiem televizoros tiek nošauts viens un tas pats,
simtiem sajukušas smaržas ir tepat starp mums, simtiem uzgleznotas gleznas rodas tāpat vien, simtiem sapinušās domas pa istabu lien.
Tava smarža klīst pa manu seju tik ilgi - līdz iekāro. klusums atstarojas vārdos īsos un atlec, kad iekaro. simtiem uzgleznotas gleznas rodas tāpat vien, simtiem sapinušās domas pa istabu lien.

ved, ved, ved 

pārdabiskā Tu, atplet spārnus.
aiznes mani Tu tālāk stāstos.
okeānā Tev māsas nāras.
aizved mani Tu dziļāk skumjās.
ved, ved, ved vienalga kur,
ved, ved, ved kaut mājup.
neticamā Tu sniedz man roku un
ved, ved, ved vienalga kur,
ved, ved, ved kaut mājup!

vējš no ziemeļiem

šķiet, ka tieši šobrīd ceļš apledo.
šķiet, ka tieši šobrīd Tu nosirmo.
šķiet, ka zieds vāzē vairs neelpo.
šķiet, ka Tu pat miegā vairs nesapņo.
bet, varbūt, tikai vējš pūš, vējš pūš,
vējš pūš no ziemeļiem.

nāc, nāc, saule

man jābūt aklam, lai nomirtu tik skaistās rokās.
man jābūt mēmam, lai aizietu visu nepasakot.
man jābūt kurlam, lai nomirtu, kad balss Tava vēl skan.
man jābūt Dievam, lai vēlreiz varētu te atgriezties.
nāc, nāc, saule, sadedzini, ja zini,
ka man nav vairs kam kust.
nāc, nāc, nakts ņem mani tikai,
ja zini, ka man nav vairs kam just.
es neaizeju, es tikai par ūdeni Tevī pārvēršos.
es neaizeju, es par zvaigzni dienā pārvēršos.