13.06.2013. 1. sēde

 

 Tu būsi vīlies, kad uzzināsi-AKKA/LAA vēljoprojām ir un turpinās būt. Pat pēc pirmās nesen ievēlētās padomes sēdes!

Kas notika tik negaidīts, ka jaunā padome neatlaida visus strādājošos un nepaziņoja, ka Latvija turpmāk būs no autoratlīdzību maksājumiem brīva valsts? To mēģināšu te ieskicēt. Protams- no sava subjektīvā skatpunkta.

Pulksten 16:00 ienākot mājīgajā biedrības mājvietas zālītē sastapu dažus kungus un dāmas, kas laipni sveicināja, paļaujoties, ka esam pazīstami. Es pamāju pretī, un starp zināmajiem autoriem un padomes locekļiem pamazām atšifrēju biedrības darbinieces. Bet manu uzmanību saistīja kāds kungs telpas stūrī. Savādais noskaņojums un elektrizētā gaisotne jaunā cilvēka tuvumā kļuva saprotama, kad uzzināju, ka tā nevalstiskās organizācijas lēmējinstitūcijas vidē izskatās demokrātiskas valsts Kultūras ministrijas novērotājs. Vietējie ļaudis mēļoja, ka pats kungs arī sev šo savdabīgo nodarbošanos izkārtojis. Varu iepriecināt Kultūras ministrijas atbalstītājus- Jūsu karognesējam ir lieliska nervu sistēma! Es būtu beigts no tāda strāvas daudzuma. Uz vietas.

Tā, nu ciešā valsts modrās un visuredzošās acs pieskatīti, ķērāmies vērsim pie ragiem- lēmām kādu pieklājīgu lēmumu par tarifiem, kaut acīmredzami jaunie padomes dalībnieki šo darbību uztvērām kā mācības reālā kaujas situācijā. Ceru, ka nesariebām nevienam.

Uzņēmām dažus jaunus biedrus- tostarp manu (ceru, ka nešauju pār strīpu) draugu Jāni Žildi. Ceru, ka Jāņa piemēram sekos daudzi autori, jo atļaušos pats sev atgādināt, ka biedru skaita palielināšana (manuprāt) ir būtiska biedrības pārstāvniecības stiprināšanai.

Vēl papļāpājām par kādu vēstuli, mēģinot izpīpēt autorus aizstāvošu atbildes variantu. Atgādināšu, ka AKKA/LAA nav biedrība, kas pārstāv visus un ikvienu, bet primāri rūpējas par organizācijas pārstāvētajiem autoriem!

Tu jautāsi- ko tad Jūs vispār darījāt?

Pabeiguši pasākuma oficiālo daļu, lai Kultūras ministrijas modrā acs var atpūtināt saspringtos maņu orgānus, sarīkojām sierradziņu un vēja kūku izēšanos (vismaz es), pastarpus katrs sākot ieskicēt bailīgus savus attīstības scenārijus. Te lielāko aktivitāti izrādīja Ingus Ulmanis. Var just, ka mums būs ko darīt. Protams, ka mūsu (cerams pagaidām) necilās zināšanas tarifos un likumdošanas aktos, pagaidām mums ļauj vairāk runāt par iespējām attīstīt pašu biedrību un uzlabot tās komunikāciju autoru vidē un ar sabiedrību kopumā.

Atziņa- AKKA/LAA ir apgrūtināta sadarbība ar jebkuru mediju, jo kurš gan medijs grib paust ko jēdzīgu par biedrību, kurai ik pa laikam jāpārskaita sūri grūti pelnītā naudiņa. To, ka tā ir autoru darba samaksa, un ka medijiem bez autoriem pat (atvainojos) purkšķis lāga nesanāk, to labprāt aizmirstam.

Vēl mēs sarunājām iet iepazīt biedrības darbu. Noderēs. Nu, pastaigāties pa kabinetiem, izprašņāt darbiniekus...

Nu, re. Tagad es te sēžu un jau zinu, ko vēlos paveikt. Un lēnām sāku saprast kā. Man ļoti noderēs Tavi ieteikumi, idejas, sapņi par to kas labs darāms biedrībā, biedrībai un lielākos mērogos.

Ā! Vēl mēs gribējām runāt par padomes locekļu atalgojumu, bet nekādi nesapratāmies ar Kultūras ministrijas ierēdni, kurš uzskatīja par savu pienākumu izsekot maniem personas datiem. Atlikām. Bet varu pačukstēt- uzzinot iepriekšējās padomes atalgojuma sistēmu, saskumu- gada laikā velosipēdam nesakrāšu. Mierinu sevi ar domu, ka būšu tik lielisks padomes loceklis, ka citi autori sāks reģistrēt savus darbus uz mana vārda. Kā pateicību! Priekā!

 

Publicēja: kk (13/06/2013)